Pirms kāda laika Anglijas humānistu biedrība bija apmaksājusi reklāmu, kas tika uzlīmēta uz Londonas autobusiem: „Varbūt Dieva nemaz nav, neuztraucies un baudi dzīvi”. Ciešanu laikā mēs lasījām par senās Jeruzālemes cilvēku rīcību, kuras rezultāts bija panākt līdzīgu efektu – beidzot nobīdīt pie malas cilvēku, kurš sevi sauca par Dieva Dēlu, un tad parastā dzīves kārtība vairs netiktu traucēta. Toreiz tas izdevās un daudziem izdodas joprojām. Lai varētu neuztraukties un atkal mierīgi baudīt dzīvi, toreiz bija jānogalina viens nevainīgs cilvēks. Šodien cilvēkam atliek vienkārši būt vienaldzīgam un pārāk nesatraukties par Dieva lietām un citiem cilvēkiem.
Šīsdienas Rakstu vietā divas reizes no eņģeļa un paša Jēzus mutes atskan vārdi, kas līdzinās aicinājumam nesatraukties: „Nebīstieties!” Dievs tomēr ir! Jēzus ir augšāmcēlies! Bet kas no tā mainās? – cilvēki varētu prasīt. Vai ar šo augšāmcelšanos piepildās mūsu slēptākās cerības vai bailes? Vai bīstamies, ka Dievs tomēr ir, vai baidāmies, ka viņš varētu nebūt?
Pat humānisti saredz, ka Dieva pastāvēšana ir pamats zināmam satraukumam. Ja nu es esmu radīts ne tikai lai baudītu dzīvi – lai ēstu, dzertu, strādātu un izklaidētos. Varbūt cilvēka mērķis un aicinājums ir daudz lielāks un cēlāks – iepazīt Dievu, viņa svētumu un mīlestību, jau šajā dzīvē kļūt viņam līdzīgākiem un pēc nāves augšāmcelties viņa valstībā. Ja nu Dievs ir tāds, kāds bija Kristus – ne tikai senos laikos, bet joprojām.
Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad visi skaistie stāsti par cilvēku varonību, pašaizliedzību, mīlestību beigu beigās beidzas traģiski. Viņi ir gājuši bojā – palikuši pagātnē - arī Jēzus guļ kapā. Ja Kristus nav augšāmcēlies, - saka apustulis Pāvils, - tad veltīga ir mūsu sludināšana un ticība, tad ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim. Visi cilvēki jau reiz nomirst. Mirst arī visi, kur dēļ viņi ir dzīvojuši un pūlējušies. Paliek pāri atmiņas un pieminekļi. Tāda ir dzīve – mēs sakām. Vai tas tiešām ir viss, ko mēs varam teikt par dzīvi, par cilvēku likteņiem, par nāvi?
Jēzus saka: nebīstieties! Es esmu dzīvs un jūs mani vēl redzēsiet. Varbūt tā ir patiesība? – gribētos jautāt neticīgajiem. Ja nu Bībele nemelo un mums visiem reiz būs jāstājas dzīvā, augšāmceltā Jēzus priekšā un jāieskatās viņam acīs? Vai šajā skatienā piepildīsies manas slēptākās ilgas vai arī es gribēšu no tā paslēpties un bēgt, kā esmu slēpies un izvairījies tik ilgu laiku.
Nebīstieties! Ja Jēzus ir augšāmcēlies, tad mums vairs nav jābaidās ne no kā šajā pasaulē – nav jābaidās ne no cilvēkiem, ne no Dieva. Nav jābīstas darīt labu un palikt nesaprastiem, nav jābīstas, ko kāds par mani padomās, nav jābīstas nākt Kristus sadraudzībā - draudzē, nav jābīstas mīlēt.
Patiesībā augšāmcelšanās priekšā paliek tikai viens svarīgs jautājumus, kurš ir izmainījis dzīves tik daudziem cilvēkiem pēdējos divos gadu tūkstošos – kāds es esmu, kāda ir mana dzīve augšāmceltā Kristus priekšā – kāds es esmu un būšu viņa acīs? Tas ir jautājums, atbilde uz kuru būs svarīga arī tad, kad viss cits, ko mēs šajā pasaulē zinām, būs pagājis – būs tikai Kristus un es.
Varbūt Kristus tomēr ir augšāmcēlies? Ja tā, tad nebīsties, bet sāc dzīvot bez bailēm. Tad tev vairs ne no kā nebūs jābaidās, kā vienīgi viņu pazaudēt.
Tad arī tu ar gavilēm varēsi saukt: Kristus ir augšāmcēlies, viņš patiesi ir augšāmcēlies!

 Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. /Mt 6:16-18/
​
Ir sācies gavēņa laiks, kas pirmām kārtām ir Kristus ciešanu laiks. Gavēnis kristietim nekad nav pašmērķis, vēl viena diēta vai sevis pilnveidošanas programma. Gavēnis nav gavēņa pēc, bet tieši, apzinoties Kristus lielo nopelnu mūsu labā, mēs varam gavēt, atturēties no ļauna, mainīties uz labu.

Atcerēsimies Kristus līdzību par ļauno garu, kas iziet no cilvēka, bet, ja šī ļaunuma vietā netiek likts kaut kas cits, tad viņš atgriežas kopā ar vēl septiņiem citiem ļauniem gariem. Ar šo cilvēku kļūst vēl sliktāk. Tātad ir nopietni jādomā, no kā varam atturēties, kā arī, ne mazāk nopietni – kā dot savai dzīvei jaunu piepildījumu, kā ļaut Dieva Garam mūs šķīstīt un piepildīt.

„Svētdienas Rītā” varam lasīt ārsta Igora Kudrjavceva vērojumus: „Cilvēki reizēm sūdzas – man ir slikti, man nekā nav. Es viņiem prasu – bet ko tu gribi? Nu... es neko īpašu tādu negribu.. Tad es viņiem atbildu: neko tu negribi un nekas tev jau ir... Mums ir jāprot plānot, jāprot pareizi formulēt vēlamo, jāmāk gribēt.”

Tātad šajā laikā īpaša uzmanība jāpievērš vērtību hierarhijai, jāapzinās, jāformulē prioritātes.

Pirmām kārtām mūsu priekšā ir Kristus, viņa ciešanas. Tieši stāvot, apzinoties sevi viņa priekšā, mēs sapratīsim, kas mūsu dzīvē var palikt, pastāvēt un kas ir lieks, necienīgs vai kaitīgs.

Tad jāapzinās tas labais, ko Dievs mūsos licis: mūsu spējas, dāvanas labās īpašības, katram tādas ir. Nevajag viltotā pazemībā aizrauties ar pārmērīgu sevis noniecināšanu. Atturēties var arī no melošanas sev: nesakiet, ka gribat pievērsties meditācijai vai kontemplācijai, kad ir jākārto māja un jādara ikdienas darbi. Slinkums vienalga paliek slinkums.

Un, protams, jāatturas no klaji redzamiem ļaunumiem – tādiem kā dusmas, žēlošanās, aprunāšana un visiem tiem kārdinājumiem, kas tiešā vai pārnestā nozīmē ir saucami par saldkārību. Tie piesola atvieglojumu miesai, bet patiesībā sasista mūsu dvēseli, kā arī beigās nodara pāri ķermenim. Šajā ziņā katram jāpārbauda sava sirdsapziņa.

Vissvarīgākais gavēnī ir neiekrist liekulībā, kā Kristus saka: neesiet saīguši kā liekuļi, lai izrādītos citiem. Varam domāt arī par citām liekulības izpausmēm. Piemēram, ja kāds straujas dabas cilvēks ir apņēmies neēst saldumus, bet šī atturēšanās viņu padara vēl neiecietīgāku pret citiem, tad varētu tādam teikt, lai labāk apēd kādu saldumu, bet nopietni piedomā pie savām attiecībām ar cilvēkiem. Šajā ziņā apvainot citus vai dusmoties ir daudz lielāks grēks. Vai ja kāds ir izlēmis atteikties no iemīļoto seriālu skatīšanās, bet to laiku izmanto lai pļāpātu un aprunātu citus, tad labāk, lai skatās. Protams, vislabāk ja var atturēties no abiem un tajā vietā veidot kādu pozitīvu paradumu, atrast laiku, lai godīgi nostātos Dieva priekšā, ļautu Dieva Vārdam sevi uzrunāt.

Varbūt kāds teiks: es tā nevaru, nevaru ne no kā atturēties un viss, tā ir tikai ārišķība. Pietiek jau, ka es uz baznīcu kādreiz aizeju. Tad patiešām ar šo cilvēku ir ļoti bēdīgi. Pārdomāsim Klusās nedēļas notikumus: nākot uz baznīcu, piedaloties dievkalpojumā, nākot pie dievgalda, mēs līdzināmies cilvēkiem, kas sagaida Kristu ar palmu zariem un ar gavilēm sauc viņam: ozianna! Bet, ja pēc tam aizejam mājās un dzīvojam tāpat kā visi, tāpat kā vienmēr, neko nemainot savā dzīvē, tad mēs ne ar vārdiem, bet ar darbiem, ne mazāk spēcīgi saucam: sit viņu krustā! Mēs sakām Kristum: tu man neesi vajadzīgs, netraucē man, tā ir mana dzīve. Bet visu, ko gribam paturēt sev bez Kristus, to neglābjami zaudējam, padarot seklu, tukšu un beigās ļaunu. 

Kristus ciešanu laiks nozīmē, ka mums katram sevi jānoliek Kristus un viņa ciešanu priekšā it kā mēs pasaulē būtu tikai divi: lūk, Kristus pie krusta un šeit es, kas ar savu vienaldzību un saviem grēkiem esmu viņu piesitis krustā. Taču viņš vienalga mani mīl un vēlas glābt. Tā ir neizsakāma prieka un cerības vēsts! Ar kādu bijību tad man ir jānāk pie Kristus, ja viņš mani ir tā mīlējis! Mēs neesam šīs mīlestības cienīgi, bet Kristus mums to tomēr dāvā. Vai var būt vēl dārgāka dāvana.? Vai šādas mīlestības priekšā mēs spējam iedomāties, ka gavēnis ir kāds īpašs mūsu nopelns, kaut kas, bez kā varētu arī iztikt. Kristietim tā ir vienīgā iespēja, lai novērstu visus šķēršļus, kas traucē ticībā satvert Kristus žēlastību, lai nepazaudētu Kristu un viņa lielo dāvanu, lai nepazaudētu savu dvēseli. Nepalaidīsim šo iespēju garām! Lai Dievs mums palīdz! Āmen.

  Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva.” /Jņ 15:12-15/ (Lk 2:8-14; Fil 2:5-11)

Viduslaiku mistiķis meistars Ekharts ir teicis: „Dievs ir radījis dvēseli, lai tajā dzimtu viņa vienpiedzimušais Dēls. Un, ja šīs dzemdības notiek – par to Dievam ir vairāk prieka nekā, kad viņš debesis un zemi radīja. Dvēsele taču ir augstāka un cēlāka nekā debesis”.

Un tiešām, ko gan nozīmē senā Ziemassvētku stāsta pieminēšana, ja te ir runa tikai par seniem laikiem, ja tā neatdzemdina mūs Kristum, ja tā nedod iespēju Jēzum no jauna ienākt mūsos.

Kā tas var notikt? Vai tik grūtos laikos vēl varam domāt par tik augstām un cēlām lietām? Vai šādos laikos to var atļauties, jo izdzīvo taču stiprākie un veiklākie. Arī tos, kas tādi nav, pārbaudījumi ne vienmēr uzreiz ved pie Dieva, bet dažkārt rodas vēlēšanās drudžaini pieķerties pie tā, kas man vēl ir atlicis. Dievs šķiet kaut kur tik tālu, tik augstu, neredzams un nesaprotams. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt pēc viņa nemaz nav jāmeklē bezgalīgos tālumos. Atliek kaut uz brīdi apstāties no izmisīgā dzīves skrējiena un ielūkoties sevī. Meistars Ekharts saka: „Dievs ir klāt visur un viņš vienmēr ir gatavs dot mums sevi. Dievs ir gatavs vienmēr, bet mēs gan neesam gatavi; Dievs mums ir klāt, bet mēs esam tālu no viņa; Dievs ir iekšienē, mēs – ārpusē; Dievs ir Tēvijā – mēs esam svešumā.”

Kā notiek šī atsvešināšanās no Dieva – no mūs būtības un dzīvības pamata? Cilvēks meklē drošību un patvērumu dzīves izaicinājumos. Diemžēl tik daudzi šo patvērumu ir atraduši cinismā, egoismā un individuālismā. Noslēdzoties sevī, uzceļot ap savu dzīvi dažādus vaļņus, man šķiet, ka būšu pasargāts. Tomēr šajā paša būvētājā, patiesībā sadomātajā cietoksnī es palieku viens. Rezultāts ir depresija, izmisums vientulība. Kādā raidījumā, kur apsprieda ekonomisko situāciju, tika teikts, ka pasaulē nav draugu, ir tikai intereses. Un tiešām, ja mums ir tikai savas intereses, savi plāni, savi mērķi, tad mums vairs nav draugu; citi cilvēki ir līdzekļi manu vajadzību apmierināšanai, vai arī traucēkļi.

Ziemassvētku vēsts pasludina, ka tā tam nav jābūt. Dievs nav tikai vēl viens valdnieks jeb oligarhs, kurš mūs grib pakļaut un izmantot savās interesēs. Evaņģēlijs mūs aicina uz mīlestību. Kādu mīlestību? Tādu, kādu pats Jēzus ir parādījis: „Mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis”. Viens no Jaunajā Derībā lietotajiem vārdiem mīlestības apzīmēšanai ir sengrieķu vārds filia – kas patiesībā norāda tieši uz draudzību, draudzīgu mīlestību, mīlestību draugu starpā. Ziemassvētku stāstā mēs redzam kaut ko neparastu: te ir kungs, kurš nāk pie mums kā kalps, pat ne kā kalps, bet vispirms kā bērns. Vai gan Dievs varētu spert vēl draudzīgāku soli pretī cilvēkiem? Dievs uz mums Ziemassvētkos raugās ar bērna acīm, lai arī mēs atcerētos bērnu sevī. Tas ir atvērts, mīlestības pilns, draudzīgs, nevis tiesājošs skatiens. Dievs uz mums tur drauga prātu. Tā ir prieka vēsts. Viņš nenāk, lai parādītu, kurš šeit ir galvenais, bet lai būtu mums līdzās, lai līdzdalītu mūsu bēdas, lai palīdzētu, lai dāvātu mums to prieku, kādu varam iemantot, tikai esat kopā ar viņu. Viņš nāk, lai iemācītu šajā priekā dalīties ar tiem, kuriem tā vēl pietrūkst.

Pretēja draudzībai ir noslēgtība, ieraušanās sevī, savā pasaulē, kas var izraisīt vienīgi bailes. Kā saka Ekharts: „Cilvēkam nav jābīstas Dieva. Bailes dara tikai ļaunu. Ir tikai vienas patiesas bailes cilvēkam – bailes pazaudēt Dievu.” Jābīstas pazaudēt arī cilvēkus, pazaudēt draugus, kuri mums ir doti, lai caur viņiem mēs iepazītu Dievu un paši sevi, lai iepazītu mīlestību. Jēzus saka: „Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem”. Atdot dzīvību nenozīmē uzreiz nomirt, bet gan dzīvot, būt līdzās, veidot un uzturēt attiecības. Kā to darīja un dara viņš. Tas nenozīmē draugos savākt pēc iespējas vairāk draugu, bet gan balstīt draudzību uz dziļākiem pamatiem. Kristus nāk pie mums un sauc mūs par saviem draugiem. Viņš aicina mūs savā draudzē, kur nepilnīgi cilvēki kopā meklē Dievu un mācās būt sadraudzībā viens ar otru. Piedzīvojot grūtības, ir tik svarīgi nepalikt vienam, nenoslēgties sevī, bet meklēt ceļus, kā mēs varam iziet viens otram pretī, lai pasniegtu roku vai lai satvertu roku, kas pasniegta man. Ja Dievs ir apslēpts mūsu katra sirdī, tad, jo tuvāk būsim Dievam, jo vairāk atklāsim sevi. Ja ļausim viņam piedzimt mūsos, tad atklāsim savu īsto būtību, varēsim labāk saprast otru cilvēku un viņam tuvoties.

 Atverot savu sirdi Kristum kā draugam, kurš mums iznācis tik tālu pretī, mēs nebūsim zaudētāji. Svētīgu Jēzus atnākšanu pie katra no mums! Āmen.

Kristība: Vai arī man un manam bērnam.
​
Šķiet, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku pieskaita sevi vai savu ģimeni pie kādas no tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Visbiežāk tas nozīmē, ka kāds no ģimenes ir ticis kristīts kā luterānis, katolis vai pareizticīgais. Piemēram, ar luterāņu baznīcu sevi saista aptuveni 600 000 Latvijas iedzīvotāju, kas absolūtā vairākumā ir latvieši. Tātad šajā, tāpat kā pareizticīgās vai katoļu baznīcas gadījumā var runāt par nacionālo baznīcu, kur galvenā atpazīstamā piederības zīme ir kristība: kādā konfesijā tu vai tavi vecāki ir kristīti.

Vairumam cilvēku mūsdienās kristība saistās ar nacionālajām un ģimenes tradīcijām, kristība ir vārda došanas un krustvecāku izraudzīšanās svētki, kā arī Dieva svētības un aizsardzības izlūgšanās bērnam. Tiktāl būtu skaidrs. Neskaidrības sākas tad, kad vecāki vai vecvecāki, kas kādreiz bērnībā ir kristīti, vēršas pie mācītāja, lai noskaidrotu, kad var nokristīt bērniņu un cik tas maksā.

Šajā brīdī mācītājs uzdod tādus dīvainus jautājumus: kurš jūsu ģimenē ir iesvētīts un kurai draudzei jūs piederat? Te bieži saduras nominālticīgo (vārda pēc ticīgo) un baznīcas izpratne par to, kas ir kristība. Izrādās, ka baznīcā kristība tiek saistīta ar bērna ienākšanu draudzē un ticību (kuru altāra priekšā apliecina iesvētīti un baznīcai piederīgi vecāki un krustvecāki*), turklāt ne tādu, kas ir tik „dziļi sirdī”, ka nekādā veidā neizpaužas uz āru, vismaz ne kā piederība kādai konkrētai draudzei. Tad dažkārt nākas dzirdēt, ka „mēs jau neesam nekādi ticības fanātiķi, mēt tikai gribam bērniņu nokristīt”, bet izrādās, arī vecākiem (minimālā prasība – vienam no vecākiem) vajag iegūt kaut pamatzināšanas par to ticību, kādā vecāki šo bērnu vēlas kristīt. Kristus saviem mācekļiem teica: „Ejiet un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis (Mt 28:19-20). Visās baznīcās ticība ir nesaraujami saistīta ar mācību.

Šo mācību vecāki var apgūt iesvētes mācībā, pēc kuras viņi tiek iesvētīti un kļūst par draudzes locekļiem, jo tikai tad viņi var godīgi dot kristību solījumu Dieva priekšā par savu bērnu, solot to vest baznīcā un audzināt ticībā. Būsim godīgi: kur tad bērns var iegūt pirmās zināšanas par Dievu un garīgi pieaugt? Vispirms ģimenē, skatoties uz saviem vecākiem, tad arī draudzē, uz kuru viņus aizved vecāki. Tātad, ja vecāki paši nenāk pie Dieva, viņi līdz ar to aplaupa savus bērnus. Viens no rādītājiem, cik nopietni vecāki pilda savus kristību solījumus, ir to bērnu skaits, kas skolā tiek sūtīti uz kristīgo mācību (aptuveni 20%, kas gan mūsu neticības laikos varbūt arī nav maz).

Ja cilvēkiem nav dziļākas izpratnes par kristību kā grēku mazgāšanu, ienākšanu baznīcā, kļūšanu par Dieva bērnu vai pagremdēšanu Kristus nāvē, tad viņiem šis kristību rituāls vairāk atgādina kādu ne īpaši izprotamu maģisku darbību. Te būtu vietā atgādināt, ar ko kristietība un tās sakramenti atšķiras no maģijas vai burvestībām, kur arī ir savi sarežģīti rituāli. Maģijā tiek piesaukti kādi garīgi spēki (visbiežāk ne tie, kas vēl cilvēkam labu), tos nav svarīgi iepazīt, bet gan censties izmantot savā labā. Šajā ziņā centrā ir cilvēks, kurš izmanto kādus spēkus, lai ar rituālu palīdzību sev kaut ko pieburtu, kādu noburtu vai sevi dziedinātu. Mūsu patērētāju kultūras laikos tas šķiet diezgan ērti: nav vajadzības mainīt sevi, pietiek izpildīt kādu rituālu, izmantot kādus garīgos spēkus savā labā. Nevelti tik populāri ir dažādi zīlēšanas, maģijas un dziedināšanas saloni. Tad nu daudziem arī kristība šķiet kaut kas līdzīgs, tikai ar to atšķirību, ka notiek baznīcā, ka arī neņemot vērā vecāku kristību solījumus, kristība automātiski darbosies kā maģisks aizsardzības līdzeklis.

 Taču kristietība ir vērsta pavisam citā virzienā. Kristietībā centrā ir Dievs, kurš ir cilvēka mērķis, ilgu piepildījums un prieka avots, nevis līdzeklis, ar kuru var manipulēt. Tādēļ nāksim pie sava Radītāja, kurš caur kristību mūs grib vest tuvāk sev un citiem ticīgajiem. Tieši tāpēc virs zemes ir dibinātas draudzes, kurās nepilnīgi un grēcīgi cilvēki mācās mīlēt Dievu un savus tuvākos, kaut ko izmainot vispirms sevī. Lūgsim, lai mēs un mūsu bērni savā dzīvē var labāk iepazīt pašu Dievu, nevis tikai censties veiklāk izmantot un patērēt tās bagātās dāvanas, kuras viņš dod.    

Mācītājs Ģirts Grietiņš

* Luterāņu kristībās vismaz vienam vecākam jābūt iesvētītam luterāņu baznīcā, kā arī krustvecākiem (ja tādi ir) jābūt iesvētītiem. Krustvecāki var būt arī piederīgi kādai citai tradicionālajai konfesijai.

"ES stāvu uz Bībeles"

(raksts SR)

Vairs neatceros, vai tā ir anekdote vai atsauce uz reālu notikumu, bet prātā nāk stāsts par kādu mācītāju, kurš, gribēdams uzsvērt savu biblisko stāju, teicis: „Es ar abām kājām stingri stāvu uz Bībeles”.
Un kas gan būtu slikts nelokāmā bibliskā stājā? Dieva Vārds taču ir ticības pamats. Ar to varam vērsties pret mūsu laikmeta relatīvismu un neticību, kā arī sludināt Vārdu citiem. Bet kā to darīt?
Vispirms jau ieraugot savu vietu šī Vārda priekšā. Kāda tā ir? Tik viegli ir savā gudrībā pacelties virs Bībeles un skatīties uz to no augšas, atlasot sev vajadzīgos citātus, izmantojot vienīgi saviem mērķiem un beigās mīdot ar kājām. Tas notiek nemanāmi. Varbūt sākumā ar vislabākajiem nodomiem. Šāds kārdinājums īpaši piezogas tiem, kas jau ilgāku laiku ir labi iepazinuši Bībeli un pat māca to citiem. Atcerēsimies savas pirmās tikšanās reizes ar Bībeli, kad mūsu priekšā bija kāda noslēpumaina, svēta grāmata, kurai jātuvojas ar bijību. Sākot to lasīt, radās jautājumi, arī neskaidrības, bet nepameta sajūta, ka te vainojama mana nezināšana un nesaprašana, nevis Bībele. Un jau vēlāk kādā brīdī prātā iešāvās doma, ka Bībeles līdzības un mācības jau ir pierastas un tik labi zināmas, ka atliek vienīgi tās pareizi pastāstīt un pasludināt citiem.
Kas šī ir par pareizību? Vai tā tiešām ir Bībeles patiesība un pareizība vai manējā? Aizmirstot sev nopietni uzdot šo jautājumu, es neesmu tālu no ieslīgšanas farizejismā. Ja man šķiet, ka beidzot Svētajos Rakstos viss ir skaidrs, tad esmu uz bīstama ceļa, jo cilvēks, kurš visu jau zina, kuram viss ir skaidrs, neko vairs nevēlas mācīties – arī no Bībeles. Tādēļ, sludinot Dieva Vārdu vai pat piesaucot to savās domās, nopietni ieklausīsimies sevī, vai tiešām ļaujam runāt Dieva Vārdam vai te runā mana paštaisnība, kas slēpjas aiz man izdevīgiem Bībeles citātiem. Varbūt šeit runā manas bailes, ka Dievs caur savu Vārdu man atklās kaut ko jaunu, agrāk nesaprastu, kas satricinās manu ierasto pareizību.
Bet ko gan es gribu satricināt un jaunu atklāt Bībelē? Vai tik tā nerunā liberāļi, lai ieviestu savas jaunās mācības? Un tiešām, runājot par attieksmi pret Bībeli, mēs lietojam tādus nosacītus jēdzienus kā liberāls vai konservartīvs, bet neviens no tiem pats par sevi mums neļaus patverties drošībā, jo katram ir savas vājās vietas. Neieklausoties Dieva Garā, gan liberāļiem gan konservatīvajiem pastāv iespēja pacelties virs Bībeles un to mīdīt ar kājām.
Liberālisma pievilcīgā puse it kā šķiet Evaņģēlija pasludinājums – sludinot Dieva mīlestības, žēlastības un piedošanas vēsti, bet atbīdot malā Bauslību – mācību par Dieva baušļiem, patiesību un taisnību. Rezultātā Bībeles mācība tik ļoti tiek atšķaidīta un pielāgota mūsu laikmeta idejām, ka tiek pazaudēts tās autentiskais saturs. Te kā piemērs prātā nāk modernais rietumu teologs, kurš iedomājies, ka jaunas un „zinātniskas” Bībeles pētniecības metodes viņam atklās, ko mums Bībele īstenībā grib teikt. Tādējādi šīs pētniecības metodes un mūsu laikmeta zināšanas (vai varbūt precīzāk – laikmeta gars, intelektuālā mode), ir tās, kas priekš viņa paceļas pāri Bībelei un kalpo par Bībeles mērauklu.
Savukārt konservatīvisms liek uzsvaru uz nemainīgo, mūžīgo Vēsti. Tas ir gatavs piemēroties Dievam, nevis taisīt laikmetam atbilstošu dievu pēc mūsu tēla un līdzības. Tas māca mīlēt katru cilvēku, bet tajā pašā laikā skaidri nosodīt viņa grēku. Tomēr arī konservatīvai stājai ir vājās vietas. Ja konservatīvs kristietis, lasot Bībeli, saka, ka viņš lasa tā, kā tur ir rakstīts, un tādējādi pretendē gandrīz un dievišķu autoritāti, tad tomēr jāatceras, ka mēs katrs izlasām tikai to, ko mēs saprotam, ko Dievs mums devis saprast, ne vairāk. Un arī konservatīvi kristieši mēdz pārprast Bībeli gan nezināšanas dēļ, gan arī tādēļ, ka nevēlas zināt neko vairāk par saviem mīļākajiem Bībeles citātiem. Pat ja zināsim Bībeli no galvas, tomēr mums būs jālūdz Dievs, lai viņš savā Garā mums māca atšķirt Bauslību no Evaņģēlija: kad būt stingriem un nepiekāpties un kad pasludināt piedošanas un mīlestības vēsti. Tādēļ katram sludinātājam būtu jāatceras, ka mūsu sludināts Dieva Vārds automātiski nepiešķir mūsu teiktajam dievišķu autoritāti, bet tā ir arī liela atbildība, vai Vārds netiek nelietīgi un velti valkāts. Kā negatīvais piemērs no konservatīvās nometnes nāktu prātā mācītājs, kurš sludina Dieva Vārdu ļoti „pareizi”, bet aiz sludinātā vārda nav jūtams Gars, turpretī patiesā sludināšanas motivācija ir, piemēram, godkārība vai kādas politiskas ambīcijas.
Ņemot vērā šīs briesmas, uzmanīsimies, ka nepakāpjamies uz Bībeles pretī savai pašgudrībai, nemanipulēsim ar to, bet tuvosimies tai pazemībā, apzinoties, ka Vārdu sadzirdēsim par tik, par cik būsim gatavi tam atsaukties.


Mācītājs Ģirts Grietiņš

Atnākšanas laiks

 

Ir pienācis adventes laiks - laiks, kad mēs gaidām Ziemassvētkus un tiem gatavojamies. Šim laikam ir daudzas ārēji redzamas zīmes, kuras nevarētu nepamanīt arī cilvēks, kurš neko nezinātu par šī laika dziļāko nozīmi, saturu un simboliku. Ir kļuvis tumšāks un aukstāks, tuvojas ziema un vieni no gada lielākajiem svētkiem. Visdažādākajās vietās parādās egles, svecītes un citi Ziemassvētku atribūti. Veikalu piedāvājums mums neļauj kļūdīties: lielveikalu ejas aizšķērso lielas kastes ar piparkūkām, karstvīnu, dažādām svecītēm un visām iespējamām dāvaniņām, galu galā tie daudziem ir gada ienesīgākie svētki. Atkal ir atnācis lielais pārdošanas, pirkšanas un svinēšanas laiks. Vismaz šī rosība ienes zināmu dzīvīgumu citādi tik drūmajā laikā. Daudzus cilvēkus piesaista jaukas tradīcijas un skaistas lietiņas. Kā viena no pazīstamākajām šī laika tradīcijām ir adventes vainaga veidošana un adventes svecīšu dedzināšana. Un tas tiešām „darbojas”. Šajā nemīlīgajā un tumšajā laikā svece uzrunā arī daudzus no tiem, kuriem paslīd garām šo svētku sākotnējā, kristīgā nozīme.

Ko tad šis laiks vēl varētu nozīmēt? Ar kādu saturu to iespējams piepildīt? Adventes laiks tradicionālajās rietumu baznīcās ir jauna baznīcas gada sākums. Baznīcas gads ir domāts, lai mums palīdzētu secīgi pārdomāt un izsekot līdzi būtiskākajiem Bībeles notikumiem. Ar mūžības svētdienu, kad pieminējām savus aizgājušos tuviniekus un pārdomājam savu dzīvi mūžības priekšā, šis cikls ir noslēdzies, lai sāktos no jauna.

Vārds „advente” (otra šī vārda latviskā forma – „advents”) ir cēlies no latīņu vārda „advenīre”, kas nozīmē nākšanu, atnākšanu, tuvošanos. Ar šo vārdu savukārt ir tulkots Jaunās derības sengrieķu valodā tik nozīmīgais jēdziens – parūsija, atnākšana, ar ko tiek saprasta Kristus atnākšana – gan viņa pirmā nākšana pie cilvēkiem, lai tos vestu un atgrieztu pie mūsu debesu Tēva, gan otrā un pēdējā atnākšana laiku beigās. Bet pa vidu šīm divām lielajām atnākšanām ir kāda, kas ir ne mazāk svarīga mums katram. Vai viņš atnāks arī pie manis, vai es viņu sagaidīšu sapratīšu, atpazīšu tik daudzu svētku, tradīciju un piedāvājumu jūklī? Kur es viņu satikšu? Kas parādīs gaismu šajā ceļā?

 Kā jau mēs zinām, adventes laika, it īpaši adventes svētdienu simbols ir adventes vainags ar četrām svecēm, kuras pakāpeniski tiek iedegtas katru svētdienu. Atbilstoši baznīcas tradīcijai šīs sveces ir violetā krāsā, jo šī ir adventes kā gavēņa laika krāsa. Advente kā gavēnis šķiet viens no lielākajiem pretstatiem mūsu gatavībai pirkt un svinēt. Atturība vai pieticība nav vārdi, kas būtu īpaši populāri. Un kāpēc gan no kaut kā jāatsakās, ja to var dabūt? Kāpēc mums Dievs kaut ko grib aizliegt un sarežģīt dzīvi? Vai tad Ziemassvētkos Dievs pie mums nenāk kā jauks, mīlīgs bērniņš, kurš mūs svētī un stāsta, ka Dievs ir labs un piedos, lai ko arī cilvēks darītu. Kāds pat bija teicis, ka Dievs jau visu piedos, viņam tāda profesija.

Tomēr kristīgā baznīca vienmēr ir sludinājusi, ka gluži tik vienkārši nav. Viens no spēcīgākajiem adventes laika simboliem ir gaisma – gaisma, kas spīd tumsībā. Gaismas priekšā tumsa atkāpjas. Gaisma nav savienojama ar tumsu tāpat, kā labajam nav nekā kopīga ar ļauno. Ja Kristus atnestā gaisma izgaismos manu dzīvi, tad tajā vairs daudz kas nevarēs būt tāpat kā agrāk, tāpat kā vienmēr. Pagaidām šī gaisma ir klausa, mierīga un aicinoša kā sveces liesmiņa. Šajā laikā Kristus nāk pie mums kā viesis, kas stāv pie durvīm un klaudzina. Viņš gaida, vai mēs atvērsim, vai pie mums atradīsies vieta arī viņam. Bet viņš ir solījis, ka reiz nāks pie mums arī savādāk – tā būs atnākšana, kad gaisma spīdēs ar pilnu spēku. Tiem, kas Kristus gaismu sevī ir ielaiduši šīs dzīves laikā, tās atspīdēšana būs lielākais prieks, laime un ilgu piepildījums, bet tiem, kas, dedzinot skaistas svecītes, tomēr sevī un savā dzīvē paturējuši tumsu, šī gaisma var izrādīties žilbinoša, dedzinoša un briesmīga.

Tāda ir adventes laika prieka un brīdinājuma vēsts. Vēl mēs dzīvojam Dieva žēlastības un pacietības laikā, kad viņš gaida uz mums. Un tomēr viņa atnākšana tuvojas - kā jauns rīts, kā saulgrieži, pēc kuriem tumsa ies mazumā un atspīdēs patiesā gaisma.

Dieva iedvesmas svētki.
Vasarsvētki kristietībā ir Svētā Gara svētki, kā arī kristīgās draudzes dibināšanas diena, kas šogad sakrīt arī ar ģimenes jeb mātes dienu. Šo svētkus mēs svinam pavasarī, gaidot vasaru, tādēļ daudziem tie saistās ar vasaras sākuma laiku, kad zeme un visa daba atdzīvojas, vasara ir gandrīz klāt. Šīs asociācijas nebūtu arī gluži nepareizas, raugoties no kristīgās mācības viedokļa, jo viens no Svētā Gara apzīmējumiem kristietībā ir Dzīvudarītājs, kas gan neattiecas uz zaļojošo dabu, bet vispirms uz cilvēka sirdi – Gars ir tas, kurš atdzīvina mūsu sirdis, dod tām ticību, iedvesmu, mīlestību, kā arī attīra tās no visa ļauna.

Cilvēki, kas nav tik tuvu pazīstami ar kristietību, visbiežāk tomēr zina, kādi Bībeles notikumi no Jēzus Kristus dzīves tiek pieminēti Ziemassvētkos un Lieldienas, taču stāsts par Svētā Gara izliešanu pār apustuļiem Vasarsvētkos nav tik populārs varbūt tādēļ, ka par Dieva Garu ir grūti teorētiski spriest, kamēr neesam piedzīvojuši un atpazinuši tā pieskārienu savai sirdij.

Neparastajā Vasarsvētku notikumā Svētais Gars deva mācekļiem spēju uzrunāt dažādus cilvēkus no dažādām tautām viņiem katram saprotamā valodā, uzrunājot katru tajā situācijā, kādā viņš atradās. Tā Gars darbojas vēl šodien, darot vēsti par Jēzu saprotamu visdažādākajiem cilvēkiem, modinot viņu sirdīs ticību un vienojot viņus savā starpā vienā draudzē. Šajos svētkos būtu īpaši svarīgi atcerēties, ka kristīgā draudze ir veidota pēc ģimenes parauga – tajā Dievu mēs saucam par savu Tēvu, sevi par Dieva bērniem, kā arī viens otru par brāļiem un māsām, tikai šī ģimene ir daudz plašāka par mūsu katra tuvāko cilvēku loku. Tieši Gars ir tas, kas ļauj tik dažādiem, nebūt ne pilnīgiem vai svētiem cilvēkiem pulcēties kopā kā vienai draudzei, kopā lūgt Dievu un tikt iedvesmotiem uz mīlestības darbiem.

Varētu arī teikt, ka Vasarsvētki ir Dieva iedvesmas svētki. Šāda izpratne ir pilnīgi pretēja dažkārt dzirdētiem aizspriedumiem par kristiešiem kā cilvēkiem, kuri pilda grūtus Dieva likumus un baušļus vai nu bailēs no Dieva soda vai cerot izpelnīties kādas īpašas Dieva dāvanas. Bet pie pirmajiem mācekļiem un apustuļiem mēs nebūt neredzam bailes vai liekulību, bet gan dedzīgu iedvesmu sludināt Dieva vārdu, dalīties priekā un, Dieva Gara vadītiem, būt kopā kā vienai draudzei, kā vienai ģimenei, tā saņemot svētību arī katrs savā ģimenē. Un, lai arī mēs zinām, ka ģimenē tāpat kā draudzē gadās problēmas, veidojot un kopjot savstarpējās attiecības, tomēr izšķirošais jautājums, kuru es novēlu pārdomāt šajos svētkos, paliek – kur es gūstu spēku un iedvesmu arī grūtos brīžos? Par ko man ir vislielākais prieks? Vai arī mani iedvesmo svētais, labais un skaistais? Kādā garā es pārvaru grūtības un veidoju attiecības ar Dievu un cilvēkiem – vai tas ir baiļu, dusmu un sāncensības vai mīlestības gars?

Radīšana un evolūcija

jeb kas un kā

 

Nesen tika atkārtoti izdota un daudzu skolu bibliotēkām dāvināta Bena Hobrinka grāmata „Radīšanas liecības”, kas mani rosināja dalīties pārdomās un aicināt uz diskusiju par reliģijas un zinātnes attiecībām.

Nereti ir nācies dzirdēt jautājumu (piemēram, no skolniekiem, bet ne tikai): „Vai tu tici radīšanai vai evolūcija?” Pirms atbildēt, es gribētu noskaidrot šo jēdzienu nozīmi. Mācība par pasaules radīšanu ir teoloģiska mācība, kas pamatota Dieva atklāsmē 1. Mozus grāmatas pirmajā nodaļā. Tā parāda, kas notika iesākumā, ko Dievs radīja, kāda ir radīšanas nozīme, jēga un Dieva plāns. Atcerēsimies, ka Bībele nav zinātnes mācību grāmata. Tā nav domāta, lai mācītu mums matemātiku, ķīmiju, fiziku vai bioloģiju. Bībelē nav pateikts viss, tā nav enciklopēdija. Bībele mums atklāj un māca galvenokārt to, kas ir svarīgākais cilvēka dvēseles pestīšanai.

Turpretī evolūcijas teorija ir viena no zinātnes teorijām, kas cenšas atbildēt uz jautājumu – kā kaut kas notika. Tieši ar to nodarbojas zinātne – tā novēro un pēta dabas parādības un likumus un šīs zināšanas vēlāk pielieto praksē, tā izvirza hipotēzes un teorijas, kas cenšas pēc iespējas labāk izskaidrot pieejamo novērojumu un eksperimentu rezultātus. Godīgs zinātnieks būs priecīgs, ja kāds viņa teorijā atradīs nepilnības vai pat to apgāzīs, jo tas pavērs iespējas jaunu, plašāku teoriju veidošanai. Varbūt šādā ziņā ir noderīga grāmata „Radīšanas liecības”, kas cenšas kritizēt un atrast vajās vietas pašreiz populārajā evolūcijas teorijā. Cik nopietni un noderīgi zinātnei ir šajā grāmatā minētie zinātniskie argumenti, es nezinu, jo neesmu zinātnieks, bet skaidrs, ka autors pārstāv, viņaprāt, zinātnisku teoriju par pasaules rašanos – kreacionismu, kas tomēr ir cieši saistīta arī ar noteiktu teoloģisku radīšanas stāsta skaidrojumu un kas apgalvo, ka pasaule ir radīta ne agrāk kā pirms sešiem līdz desmit tūkstošiem gadu sešās divdesmit četru stundu ilgās dienās.

Taču šāds skaidrojums nav ne zinātniski, ne teoloģiski viennozīmīgs un diezin vai būtu jāsludina kā vienīgā kristiešiem pieņemamā mācība. Mēs zinām, ka Bībeles valoda bieži ir simboliska – ja Jēzus saka: „Es esmu durvis”, tas nenozīmē, ka viens no Jēzus darītajiem brīnumiem būtu tāds, ka viņš reizi pa reizei pārvērstos, piemēram, par koka durvīm. Vai gan mēs varam būt tik droši pārliecināti, ka radīšanas stāstā aprakstītās „dienas” mums katrā ziņā ir jāuztver kā divdesmit četru stundu gari periodi. Tas, ko mēs redzam radīšanas stāstā, ir pakāpeniskums – Dievs neradīja vienā, bet sešās dienās. Kā visuvarens Dievs viņš būt varējis visas lietas radīt arī uzreiz, bet viņš tā nedarīja. Kāpēc? Tas mums nav paskaidrots. Bībele mums arī nepaskaidro, kā tieši izskatījās šī radīšana, ja mēs to varētu redzēt kā filmā. Tātad pateikts nav viss, bet svarīgākais mums. Interesanti, ka Dievs ne visur darbojas tieši un nepastarpināti – 1. Moz. 1: 11 un 24 Dievs saka: „Lai zeme izdod zāli un augus (..) dzīvus radījumus pēc viņu kārtas.” Pašreiz fiziķu un astronomu vidū ir populāra teorija par Lielo sprādzienu, saskaņā ar kuru no viena punkta vienā brīdī pēkšņi radās matērija, zvaigznes, galaktikas, planētas utt. Tas, vai un kā šeit ir darbojies Dievs, vairs nav zinātnisks, bet teoloģisks jautājums. Teologs var uzdot jautājumu: vai gan radīšanas brīnums kaut kā tiek mazināts, ja tas ir noticis pēc cilvēku mēroga lielākā laika periodā? Citur Bībelē teikts, ka Dievam viena diena ir kā tūkstoš gadu.

Bet kas tad kristiešus ir tā satraucis un kas nav pieņemams saistībā ar evolūcijas teoriju vai tās populāro un primitīvo izklāstu? Pirmkārt, nevar būt pieņemams tas, ka pasaule ir skaidrojama bez Dieva, ka viss dabā notiek un attīstās pats no sevis. Jāatceras, ka evolūcijas teoriju jānošķir no tādiem pasaules uzskatiem, kas drīzāk pieder ticības nevis zinātnes jomai, kā naturālisms (mācība, ka visam dabā notiekošajam ir vienīgi dabiski cēloņi), ateisms, agnosticisms u.c. Ja kāds zinātnieks saka, ka evolūcijas teorija „pierāda”, ka Dievs nav, tad viņš nerunā kā zinātnieks. Viņš vienīgi sludina to, kam viņš tic. Diemžēl daudziem evolūcijas teorija izraisa šādas asociācijas. Jāatzīmē gan, ka ne visi biologi, kas kādā mērā atbalsta evolūcijas teoriju, ir bijuši neticīgi. Kā piemēru gribētu minēt ievērojamo pareizticīgo mācītāju Aleksandru Meņu, kura pirmā izglītība ir biologs (pirms viennozīmīgi pieņemt kreacionismu, iesaku iepazīties ar viņa grāmatu „Reliģijas pirmsākumi”, kas iznākusi arī latviski).  

Varbūt vēl lielāku kristiešu pretestību ir izraisījusi evolūcijas teorijas izmantošana ateisma propagandā, kur netieši ietvertā doma, ka cilvēks jau „īstenībā” ir tikai nedaudz attīstījies vai uzlabots mērkaķis.  Šāda atziņa kristiešiem nav pieņemama, jo, lai gan pērtiķa ģenētiskais kods par 99,9% līdzinās cilvēkam, tomēr saskaņā ar Bībeli šeit ir bezgalīgi liela atšķirība. Radīšanas stāsts mums saka, ka tikai cilvēku Dievs radīja pēc savas līdzības un deva viņam nemirstīgu dvēseli. Jā, cilvēkā ir arī zemākā, dzīvnieciskā daļa un mums ir iespējams nodzīvot šo dzīvi tikai apmierinot dzīvnieciskās vajadzības un arvien vairāk „evolucionējot” atpakaļ mērkaķa virzienā. Bet augstāko, sarežģītāko, smalkāko nav iespējams izskaidrot ar zemāko un primitīvāko. Kristiešiem nekad nebūs pieņemams, ka spēju iepazīt un mīlēt Dievu kāds skaidros vienīgi ar evolūcijas, bioloģijas, socioloģijas vai psiholoģijas palīdzību, no kā neizriet, ka pašas par sevi šīs zinātnes jomas būtu kaut kas ļauns.     

Negaidīsim no zinātnes to, ko tā mums nevar un negrib iemācīt, kā arī nejauksim zinātni ar dažādām filozofiskām vai reliģiskām mācībām (šajā ziņā arī ateisms ir nepierādāma ticība, ka Dieva nav), kuras sludina un kam tic atsevišķi zinātnieki, bet kuras pašas nav zinātniskas. Atcerēsimies, ka zinātnieki nevar atbildēt uz jautājumiem, kādēļ vispār kaut kas ir, kāpēc dabas likumi ir tādi, nevis savādāki, kāpēc šie likumi ir nemainīgi, kā Dievs (kurš nav pakļaujams zinātnes novērojumiem un eksperimentiem) ietekmē paša dotos likumus (varbūt tos kādreiz paātrinot vai atceļot, ko tad mēs saucam par brīnumiem) un uztur šo pasauli.

Tātad atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu varētu teikt, ka es ticu radīšanai, bet pieņemu evolūcijas teoriju kā vienu no iespējamiem, lai arī nepilnīgiem, šī stāsta skaidrojumiem. Man šķiet vilinoši vilkt paralēles starp radīšanas stāstu un dažādām zinātnes teorijām, tomēr es neaicinātu nevienu kristieti pieņemt kādu noteiktu zinātnes teoriju un uzskatīt to par vienīgo „kristīgo” – vai tā būtu evolūcija vai kreacionisms. Bībeles stāsts ir nemainīgs, skaidrojumi un zinātnes teorijas mainās. Es aicinu veidot atklātu dialogu ar zinātni un zinātniekiem, nepieņemot vienu šauru un viennozīmīgu teoriju, kura pirmajā brīdī mums šķiet pievilcīgāka. Būtu priecīgs, ja šis raksts, kurā aizkārti ļoti plaši jautājumi loki, varētu kalpot par ierosmi tālākām diskusijām.

 

Mācītājs Ģirts Grietiņš